No līgavaiņa puses uz kāzām Jelgavā tā arī neviens neieradās... Bet patiesais iemesls, kāpēc tā notika ir pavisam cits

Adele un Viktors savām kāzām kāzām bija gatavojušies vairākus mēnešus un nevarēja sagaidīt šo svinīgo notikumu. Viņi nolēma svinības rīkot tikai tuvākajiem cilvēkiem, un nevis Rīgā, bet Jelgavā, jo tā sanāca lētāk, un nebija tālu no galvaspilsētas.

Taču galu galā līgavas viesu sarakstā vien bija četrdesmit cilvēki.

– Es nevaru atteikties no savas tantes un viņas ģimenes, saviem krustvecākiem, saviem labākajiem draugiem,” meitene teica līgavainim. – Un cik daudz jūs ar mammu saskaitījāt no savas puses?

– Es vēl nevaru droši pateikt, mamma kaut ko šaubās, – izvairīgi atbildēja Viktors. – No draugiem būs tikai Kārlis, Dainis un Sanja ar savām pusītēm.

– Klausies, vai mēs varam vienoties, ka visiem uzaicinātajiem jādod nauda? – ierosināja Adele. – Mūsdienās tā dara daudzi. Vienkārši negribas saņemt nevajadzīgu komplektu, gultasveļu vai vēl vienu tosteri.

– Nu, es nezinu, droši vien tā var darīt, – nenoteikti piekrita Viktors.

– Tev tikai pēc iespējas ātrāk ar mammu jānoformē galīgais viesu saraksts, – lūdza līgava.

Viktors apsolīja to izdarīt un jau gatavojās grūtai sarunai. Tamāra nebija sajūsmā par kāzām un gatavošanos tām, un, sākoties sarunai, uzreiz sāka nervozēt. Tajā pašā laikā Adelei viņa šķita, ka izturas normāli, tikai, it kā, nesaprata, kāpēc tērēt tik daudz naudas kāzām.

Tur neko vairs nevar izdarīt – negaidītas un patiešām skumjas ziņas Maestro Raimonda Paula dzīvē

– Tagad jau nevienu nepārsteidz šie greznie banketu mielasti, – viņa sniedza savus argumentus dēlam. – Būtu jūs labāk sarakstījušies un dzīvojuši mierā. Ticiet man, šie svētki jūsu vēderam laimi vairāk nedos!

– Bet Adele grib kāzas! – attaisnoja puisis. – Turklāt es precēšos pirmo un pēdējo reizi mūžā, tāpēc gribu lai tie ir svētki.

– Bet tas taču neatmaksāsies! – Tamāra nesaprata šo nostāju.

Lasi vēl: Atrasts risinājums milzīgai dārznieku problēmai: ielieciet kociņu pudelē

– Mēs teiksim visiem viesiem, lai viņi dod naudu, – teica dēls. – Tātad mēs nopirksim to, kas mums vajadzīgs, un izvairīsimies no nevajadzīgām dāvanām.

– Un ko, visi dos aploksnes? – Tamāra nodomāja.

– Nu jā, tā ir pat vieglāk, – Viktors sprieda.

Bet vieglāk nebija, vismaz Tamārai ne. Viņa cerēja, ka jaunlaulātajiem uzdāvinās segu, spilvenus un gultas veļu. Tas viss bija jauns, iepakots un nekad nelietots. Viņa pati to visu bija iegādājusies pirms vairākiem gadiem ar labu atlaidi, bet nekad nebija izmantojusi. Visas šīs lietas bija glabājušās skapī, un tagad tās, protams, varēja šķist nemodernas. Taču sieviete grasījās visu skaisti iesaiņot un cerēja, ka starp citiem ziedotājiem neizraisīs lielu uzmanību. Taču tagad viss plāns sabruka, jo Tamārai vispār nebija naudas. Bija tikai parādi.

– Es nezinu, ko darīt, – viņa skumji māsas Zojas priekšā teica Tamāra. – Viņi izdomāja taisīt šīs kāzas, un tagad no tām ir tik daudz problēmu.

– Tas taču ir prieks, nevis bēdas – tavs dēls precēsies, – nesaprata viņas māsa.

Leldei vienai bieži nācās Rīgas dzīvoklī pieskatīt vīra māsas dēlus, kā rezultātā notika baiss atgadījums; Ņemiet piemēru no šī arī savai dzīvei

– Aha, Adele uzstāja uz lielām svinībām, un tagad mums no savas puses kaut kas jāizlemj par izdevumiem un viesiem, – viņa teica. – Un man nav naudas pat dāvanām.

– Naudu var aizņemties, uz banketu aicināt tikai tuvākos cilvēkus, un viss pārējais atrisināsies vēlāk, – optimistiski teica Zoja.

Tamāra bija citas domas un neredzēja iemeslu, lai priecātos. Māsai bija viegli spriest, jo viņa nezināja par Tamāras vairākiem kavētiem kredītiem, nezināja par uzmācīgajiem parādu piedzinēju zvaniem un Tamāras izmisīgajiem mēģinājumiem atrast nepilnas slodzes darbu. Sieviete pārdomāja potenciālo uzaicināto personu sarakstu, un tajā bija vismaz četrpadsmit cilvēki. Viņa negrasījās aicināt savus brālēnus vai bijušā vīra ģimeni, bet tikai divi brāļi un māsas ar ģimenēm un viņa pati jau nozīmēja daudz tēriņus.